About Us

Dārgais lasītāj,

Es sāku rakstīt Čuksts no Zvaigznēm pirms vairāk nekā trīspadsmit gadiem. Kopš tā laika šis stāsts ir nobriedis līdz ar laiku. Ceru, ka arī es esmu audzis kopā ar to.

Šo gadu laikā man ir bijusi laime dzīvot dažādās valstīs un veidot draudzības, kā arī piedzīvot mīlestību, kas pārsniedz valodas, kultūras un tautību robežas. Tieši šī pieredze ir veidojusi skatījumu, ar kādu esmu izvēlējies stāstīt šo stāstu.

Lai kur pasaulē mēs dzīvotu, mēs visi sastopamies ar līdzīgiem izaicinājumiem. Mēs visi maksājam par elektrību. Mēs visi meklējam savu identitāti savas kultūras un tradīciju patvērumā. Mēs visi sev jautājam, no kurienes nākam. Tomēr tieši šie jautājumi pārāk bieži liek mums aizmirst pašu vienkāršāko patiesību.

Mēs esam viena vienīga suga, kas dzīvo uz vienas planētas.

Cilvēks ir pilns pretrunu.

Mēs ilgojamies pēc pierādījuma, ka Visumā neesam vieni, un vienlaikus no šīs patiesības baidāmies. Tomēr ikreiz, kad vēstures gaitā esam sastapušies ar citādu kultūru, pārāk bieži esam izvēlējušies karu, nevis sapratni.

Es vēlējos uzrakstīt stāstu, kas pārdzīvotu savu laiku.

Stāstu, kurā Zeme kļūst par mūsu pašu sociālo un ekonomisko cīņu atspulgu.

Stāstu par to, kāda varētu kļūt mūsu nākotne, ja reiz mēs iegūtu pārticību, samaksājot par to ar savu cilvēcību.

Un vienlaikus pasauli, kurā izdzīvot ir tik grūti, ka rūpes citam par citu vairs nav izvēle, bet gan nepieciešamība.

Es uzrakstīju Čuksts no Zvaigznēm kā kosmisko operu, lai kopā ar jums dotos ceļojumā cauri Visumam un uzdotu jautājumus, uz kuriem nav vieglu atbilžu.

Kā mums vajadzētu pārvaldīt sevi kā vienotu planētu.

Vai mēs tam patiešām esam gatavi.

Cik neticami maz ticams ir tas, ka dzīvība varētu būt radusies neatkarīgi vairākās Visuma vietās.

Kāpēc mēs joprojām tik cieši turamies pie iedomātām robežām, ja kādu dienu mūsu debesīs varētu parādīties civilizācija, kas ir nesalīdzināmi attīstītāka par mūsējo.

Un kāpēc enerģija, kas ir pašas dzīvības pamats, ir kļuvusi par kaut ko tādu, kas mums jāiegādājas tikai tāpēc, lai varētu dzīvot.

Tomēr ir vēl viens spēks, kuru es vēlējos izzināt.

Liktenis.

Mērķi ne vienmēr piepildās.

Plāni mainās.

Mīlestība zūd.

Mēs sev sakām, ka viss notiek kāda iemesla dēļ.

Daži to sauc par Dieva gribu.

Es domāju, ka atbilde ir vienkāršāka.

Un tieši tāpēc to ir grūtāk pieņemt.

Dzīve turpinās.

Ar mums vai bez mums.

Tomēr šķiet, ka pašai dzīvei piemīt sava apziņa.

Tā pielāgojas, attīstās un virzās saskaņā ar kārtību, kuru neviens līdz galam neizprot, it kā tā nevēlētos ļaut savai balsij izzust Visuma klusumā.

Tas ir čuksts no zvaigznēm.

Tas klusais atbalss, kas mūs virza vēl pirms mēs saprotam, kāpēc.

Cilvēka valodā mēs to saucam par instinktu.

Un tad ir atmiņa.

Mīlestība.

Un zaudējums.

Mēs visi esam izjutuši sāpes.

Mēs visi kaut reizi esam vēlējušies tās izdzēst.

Taču bez atmiņas mēs nekad nenovērtētu zināšanas.

Bez mīlestības mēs nekad nesaprastu zaudējuma nozīmi.

Dažreiz mēs cenšamies aizbēgt no savām atmiņām ar atkarībām, novēršot uzmanību vai aizvietojot tās ar kaut ko citu.

Taču dziļi sevī mēs nekad patiesi neaizmirstam.

Atmiņas paliek.

Tās gaida.

Un, kad atmiņa un realitāte beidzot satiekas tā, ka patiesību vairs nav iespējams noliegt, izvēle nerīkoties kļūst par nodevību pašam pret sevi.

Varbūt tieši tā liktenis klauvē pie mūsu durvīm.

Garīgumu katrs piedzīvo citādi.

Daži to atrod lūgšanā.

Citi dabā.

Citi izmainītos apziņas stāvokļos.

Un vēl citi pašā Visuma objektīvajā realitātē.

Lai arī kādu ceļu mēs izvēlētos, es ticu, ka mēs visi meklējam vienu un to pašu.

Es vienmēr zināju, kā šis stāsts beigsies.

Tāpēc neuztraucieties.

Šīs sāgas pēdējās lappusēs nebūs nekāda deus ex machina.

Beigas tika uzrakstītas vēl pirms sākuma.

Un varbūt…

beigas ir tikai jauns sākums.